Mani sauc Inta un es šeit dalos ar sev nozīmīgo -  savu dzīves stāstu, jo mana pieredze noteikti kādam būs svarīga, varbūt tiem, kuri piedzīvojuši līdzīgu situāciju, varbūt kāds baidās runāt, kāds izmisīgi meklē sevi, bet kāds varbūt vienkārši nezina, ko darīt? Par ko tad, Jūs, prasīsiet? Par adopciju. Viens vārds – tik daudz šķautņu. Kādam tas ir vārds, kādam prieks, kādam šoks, citam nav ne jausmas, ko tas nes sev līdzi, bet man tas ir ceļš pie sevis, atpakaļ mājās – sirdsmierā un sevis pieņemšanā.

cauri laikiem ir bijusi aizplīvurota un ir pieņemts par to runāt maz vai nerunāt nemaz. Laikā, kad es uzzināju par savu adopcijas faktu un attapos no pirmā šoka, gribējās kā jebkuram, kurš dzīvē kaut ko piedzīvo, vismaz, atvērt Google un pajautāt, “ Man sāp kāja, ko darīt?” vai “ kur man meklēt palīdzību, ja jūtos apjucis”, bet ierakstot “esmu adoptēts,” atbilde nebija. Google varam izlasīt visu par to, kā juridiski cilvēkam ir tiesības uzzināt, kas ir viņa  bioloģiskie vecāki, ko zem sevis ietver “adopcijas noslēpums”, bet maz ir atrodama informācija par to, kā tikt galā ar to, ko es jūtu, saskaroties ar šo realitāti. Kas būtu jādara? Par ko man būtu jādomā, lai spētu sev palīdzēt tik galā ar faktu, ka esi bijis atstāts vai nonācis bērnu namā un adoptēts.  

Bet, pirms es nonācu jaunā ģimenē, man kā bērnam glabājs emocionālā un fiziskā vēsture.  Arhīvos un dzimtsarakstu nodaļās glabājas dati par katru adoptēto un viņa lieta, kurā teorētiski varam atrast visu, kas ar bērnu ir noticis, bijis bērnu namā, izņemts no ģimenes utt. Bet, man gribas šajā sakarā runāt par bērna un pēc tam jau pieauguša cilvēka emocionālo pusi bērnībā un brīdī, kad cilvēks uzzina par adopcijas faktu un sāk uzdot jautājumus. Man jautājumi nebeidza sākties – “ Kas es esmu? “Kāpēc ar mani tas notiek? Kā vispār var atstāt bērnu vai nerūpēties par viņu? Ko darīt? Bet pirms 100 jautājumiem, atgriežoties bērnībā, mana dzīve aizsākās Rīgā un adoptēja mani uz Liepāju, kur augu jaukā ģimenē. Jau no mazotnes jautājums “kāpēc” man vienmēr bijis azotē, par visu un visur, tādēļ, pieaugot, sāku arvien vairāk izjust, ka kaut kas nav līdz galam labi, es redzēju kaut ko vienu, piemēram, savu izskatu, matu krāsu, auguma aprises, kas bija krasi atšķirīgas no vecākiem, bet, uzdodot jautājumus, man teica kaut ko citu un mans “kāpēc” palika neatbildēts. Uzsākot savu pieaugušā cilvēka dzīvi un no šodienas skatu punkta, es zinu, ka vienmēr intuitīvi esmu zinājusi un jutusi, ka ir kas paslēpts un man nezināms, tikai nespēju rast racionālu izskaidrojumu savām sajūtām. Jaunībā sāku mācīties psiholoģiju un iet terapijās, lai saprastu sevi un veidotu dzīvi apzinātāku, jo mani iekšēji tirdīja liels nemiers, kuram loģisku izskaidrojumu atrast nevarēju. Ik pa laikam tincināju mammu, vai gadījumā, nav kas tāds, ko es vēl nezinu, bet, kad saslima tētis 27 gadu vecumā, es saņēmu visu savu drosmi pajautāt vai man kas būtu jāzina un saņēmu atbildi - esmu adoptēta. No tā brīža sākās mana identitātes krīze, no kuras, tikai strādājot ar sevi, ļāvu sev pārdzimt jaunā kvalitātē un atbildēt uz visiem “kāpēc”.

Pirmā stadija man bija šoks un dusmas, par to, ka tika melots, par to, kas tad es vispār esmu? Kā gan tā ir sanācis, ka kādam es nebiju vajadzīga, bet citi paņēma un audzināja, audzināja labi, bet neatklāja patiesību. Nu kā tā var būt? Manam prātam tas nebija aptverami. Jautājumi bija vairāk nekā atbildes, un dusmas mijās ar šoku. Tajā brīdī es nolēmu doties Rīgas virzienā un noskaidrot, kādu informāciju par mani slēpj arhīvs. Daudzi adoptētie vēlas noskaidrot savu izcelsmi, saknes, un tas ir ļoti dabiski zināt, kas Tu esi, kur Tu piedzimi, jā, arī kā Tevi sauca pirms adopcijas, un vai vārds, dzimšanas diena, un citai parametri vispār ir mainīti. Manā gadījumā bija izmainīts vārds uzvārds, bet tas ir tikai loģiski, ka adoptētāji vēlas dot savu vārdu un uzvārdu bērnam, kurš no adopcijas brīža uzaug jau citā ģimenē. Kādreiz padomju laikā varēja mainīt arī dzimšanas datumu, lai vecākiem būtu iespēja būt mājā ar savu mazo, jaunatvesto brīnumu, tādēļ manā gadījumā mainīts bija arī dzimšanas datums un gads. Tomēr cilvēkam, kurš nonāk ar šo informāciju aci pret aci, noteikti rodas šoks. Es arhīvā lasīju par sevi, kā par citu personu un pirmā brīža sajūtas ir šokējošas. Es lasīju un nespēju noticēt, ka dzīvē tā notiek. Agrāk likās, ka šādi scenāriji ir tikai Meksikas seriālos. Bet tomēr, nē, pavisam reāli es lasīju savu dzīvi pirms adopcijas kā cita cilvēka dzīvi un man tik ļoti gribējās apzināties savu izcelsmi un saknes, ejot roku rokā ar savu pārdzīvojumu. Es uzzināju, ka mans temperaments slēpj slāvu asinis, un pamazām pārstāju sev pārmest enerģiju un tiešumu, kas no mani plūda. Es sāku atzīmēt īsto dzimšanas dienu, un, nu, man ir divas dzimšanas dienas, jo vecākiem un man, pasē ierakstītais datums, ir ļoti svarīgs. Tā ir mūsu jaunās ģimenes dzimšanas diena.

Tālāk, nespējot patstāvīgi tikt galā ar šo situāciju, es apmeklēju dažādas terapijas un garīgās prakses, jo standarta frāzes “ būs jau labi”, “ Nekas jau nav noticis, ko raudi”, vai arī “ nu un kas, adoptēja, priecājies, izaugi ģimene” man nespēja iedot mieru un es biju gatava iet dziļumā. Meklēt atbildes, kā tikt galā ar sevi, kā saprast vecākus un bioloģiskos pasaulē laidējus. Es ļoti gribēju nonākt pie sevis - atpakaļ mierā, pieņemšanā, mīlestībā, piedošanā, brīvībā un viengabalainībā. Un, lai to izdarītu man bija nepieciešama izpratne par notikušo un sevi tajā visā.

Man ļoti palīdzēja apgūtās psiholoģijas studijas un sāku ar apziņu, ka ikviens no mums piedzimst kādā ģimenē un ir gribēts vai negribēts bērns, tomēr ideālajā variantā, pēc dzimšanas mazulis nonāk aprūpē, siltumā, mīlestībā. Savukārt ģimenēs, kur, kaut kāda apstākļu dēļ, vecāki nevar vai nevēlas parūpēties par savu atvasi, mazuli pēc dzimšanas nošķir no bioloģiskās ģimenes un ievieto bērnu namā, no kura veiksmīga iznākuma gadījumā, bērns nonāk jaunajā ģimenē adopcijas rezultātā. Tomēr, katrs šāds mazulis piedzīvo pirmo traumu mūžā, nošķiršanu no savas ģimenes. Ja mēs ticam psihologiem, tad bērns ar māti ir saistīts visu grūtniecības laiku un pēc dzimšanas māti turpina uztvert kā daļu no sevis. Tajā brīdī, kad bērnu atdala no bioloģiskās mātes viņš izjūt nedrošību, no viņa ir atrauta daļa viņa. Pat, ja bērns nonāk tūlīt pat jaunā ģimenē, šī pamata bāzes drošība sajūta ir iedragāta un visas dzīves laikā cilvēkam ar šo būs jāsadzīvo un jāsaprot, ka reizēm pazudīs spēja uzticēties cilvēkiem, jo, ja reiz mani ir pametuši, kā lai es uzticos, kā, lai es zinu, ka man atkal nenodarīs pāri? Spēja izveidot dziļas, atklātas, tuvas un uzticībā piepildītas savstarpējās attiecības ar citiem, arī ir process, kurš jāmācās no jauna, jo šūnu līmenī tas ir izjaukts.

Pamešana ir trauma, kuru ir jāizsēro, tāpat kā jebkura cilvēka aiziešana no Tavas dzīves. Jāizsēro un jāpieņem fakts,  ka Tu neesi pie tā vainīgs un Tu esi unikāls. Jāiemācās piedot un atlaists sāpes, atbrīvoties no smaguma, ko nes bēdas par atstāšanas faktu. Reizēm tie, kas ir adoptējuši šo faktu nespēj pieņemt un palīdzēt bērnam vai pieaugušajam (atkarībā, kad fakts ir tapis zināms) iziet cauri šādam posmam, kaut arī ļoti mīl savu bērnu. Arī man, kad uzzināju, bija bail aizvainot savus vecākus darot zināmu, ka man gribas raudāt un līdz mielēm izsērot zaudējumu, kurš šūnu līmenī ir glabājis informāciju. Un tas ar prātu nav aptverams, sāpes, ko es izjutu nebija ne mazākā mērā saistītas ar mīlestību pret bioloģiskajiem pasaulē laidējiem, bet ar faktu, kurš jāpieņem, jāizdzīvo, jāizsēro, šis stāvoklis ietver dusmas, neizpratni, piedošanu un salīgšanu ar likteni, ka mani ir pametuši un nav gribējuši. Piedot un palaist bija mana himna kādu laiku, kamēr saaugu ar domu un kļuva viegli.

Vēl viens aspekts šiem pieaugušajiem, kuri reiz tikuši atstāti novārtā, ir pašvērtējums un apziņa, ka manas vajadzības ir svarīgas un vērā ņemamas. Bērniem, kuriem bērnībā pietrūcis mīlestība un rūpes pirmajos dzīves etapos, izstrādājas sajūta, ka pat ja Tu kaut ko vēlies, paēst, padzert, samīļoties, drošību vai ko citu, tas netiek sniegts pilnā apmērā un bērns tajā brīdī iemācās, ka viņa vajadzības nav svarīgas, tās var neņemt vērā, kas pieaugušā vecumā rada grūtības nonākt kontaktā ar sevi, izprast savas vajadzības un tās akcentēt citiem. Jo visu laiku ir sajūta- nu nekas, nekas, es jau varu paciesties, vai arī, nu, nekas, gan jau, es pēc tam. Veselīgs pašvērtējums un “ES” apziņa ir būtiska cilvēka dzīvē. Tādēļ, es caur visām trijām dimensijām - ķermeni, galvu un dvēseli, mācījos apzināties savu vērtību, izprotot savas vajadzības un sniedzot sev to atbalstu, kurš man bija nepieciešams. To mācos vēl jo projām. Es apzinājos un nonācu pie secinājuma, ka pamatā visām problēmām ir mīlestības trūkums, bet mīlestība ir katrā un to dāvājot, tā pavairojas. Es esmu un es mīlu, neskatoties uz to, ko esmu piedzīvojusi. Mīlu dzīvi, mīlu savus vecākus, mīlu un pateicos liktenim, ka tieši ši pieredze man bija jāiegūst.

Un, visbeidzot, es sapratu, ka vecāki noklusēja patiesību par adopciju aiz bailēm, aiz neziņas, zinot manu karsti degošo raksturu, kas nav notverams aiz astes un ir mainīgs kā laikapstākļi Skotijas vidienē. Viņi sargāja sevi un mani līdz brīdim, kad man bija lemts uzzināt. Un pie šī secinājuma var nonākt tikai ielaižot piedošanu un mīlestību, ieraugot situāciju no cita skatu punkta. Es pirmo reizi ieraudzīju savus vecākus no citas puses - trauslā mīlestības klātesamībā viņi radīja savu ģimeni, kas savādāk viņiem nebija lemta. Un pat grūti nojaust kā pasaule ir iekārtota, tajā notiek brīnums un cilvēks atrod savu cilvēku, rada ģimeni. Viņi atrada mani un sakās mūsu ģimenes ceļojums šai pasaulē. Man ir bijusi fantastiski mīloša ģimene, skaista, mīlestības pilna bērnība. Manu vecāku mīlestību nevar ne izstāstīt, ne notvert vārdos, tā ir pārpasaulīgi netverama un dziļa. Man ir labākie vecāki pasaulē un viņi vienmēr ir stāvējuši aiz manis, es vienmēr esmu zinājusi, ka man ir uz ko paļauties. Tādēļ esmu pateicīga un laimīga par šo pieredzi un pateicībā saviem vecākiem par dotu iespēju izaugt skaistā ģimenē un piedzīvot patiesu mīlestību.

Inta